#AugauguSlimībuKontrole #AuguPatoloģija #SēnīšuSlimības #LauksaimniecībasVadība #ĢenētiskieRīki #RNSiTechnology
Rozā puve, ko izraisa sēne Sclerotinia sclerotiorum, ir postoša slimība, kas skar plašu kultūraugu klāstu, tostarp pupiņas, salātus un sojas pupas. Slimība var nodarīt plašus postījumus kultūraugiem, izraisot ievērojamus ražas zudumus un produkcijas kvalitātes pasliktināšanos.
S. sclerotiorum ir nekrotrofisks patogēns, kas uzbrūk augiem, izdalot enzīmus, kas noārda šūnu sienas, izraisot mīkstu, ar ūdeni piesūcinātu bojājumu veidošanos. Slimībai progresējot, bojājumi kļūst brūni un pārklājas ar sārtu pelējumu, piešķirot slimībai raksturīgo nosaukumu.
Rozā puves attīstību var ietekmēt dažādi vides faktori, tostarp temperatūra, mitrums un augu stress. Turklāt sēne rada sklerociju, kas ir cietas, melnas struktūras, kas var izdzīvot augsnē vairākus gadus, padarot augsekas stratēģijas mazāk efektīvas.
Lai risinātu rozā puves problēmu, ir izstrādātas vairākas pārvaldības stratēģijas. Tie ietver fungicīdu lietošanu, kultūras metodes un bioloģiskās kontroles līdzekļus. Fungicīdi var būt efektīvi slimības apkarošanā, taču to lietošana var būt dārga un var izraisīt rezistentu sēnīšu celmu veidošanos. Kultūras prakse, piemēram, augseka un sanitārija, arī var palīdzēt samazināt slimības ietekmi. Bioloģiskās kontroles līdzekļi, piemēram, Trichoderma spp. un Bacillus spp., ir izrādījuši daudzsološus rezultātus, lai kontrolētu rozā puvi, taču ir nepieciešams vairāk pētījumu, lai pilnībā izprastu to efektivitāti.
Jaunu ģenētisko un molekulāro instrumentu izstrāde arī sniedz jaunas iespējas risināt rozā puves problēmu. Piemēram, identificējot gēnus, kas saistīti ar rezistenci pret slimību, varētu izveidot izturīgas kultūraugu šķirnes. Turklāt RNS traucējumu (RNAi) tehnoloģijas izmantošana gēnu apklusināšanai sēnē varētu nodrošināt jaunu pieeju rozā puves kontrolei.
Sclerotinia sclerotiorum izraisītā tintes puve ir nopietna problēma daudzām kultūrām. Tomēr, izmantojot pārvaldības stratēģiju kombināciju un jaunu ģenētisko un molekulāro rīku izstrādi, ir iespējams samazināt slimības ietekmi un uzlabot ražu.